Kādreiz mandragorai tika piedēvēts maģisks spēks, kas saistīts ar mīlestības lietām. Izrādē redzēsiet precētu vīru gados, kurš ļoti ilgojas pēc bērniem; jaunu precētu sievu, kura nespēj palikt stāvoklī un jaunieti, kas precētās skaistules dēļ ir zaudējis galvu. Lai visi dabūtu to, pēc kā ilgojas, un būtu apmierināti, pietrūkst tikai divu viltnieku un... mandragoras saknes.

Līdz šim brīdim luga «Mandragora» tiek iestudēta visos pasaules teātros. Komēdijas pamats ir sulīgā Florences dzīve, tās tikumi un paražas. Šis sacerējums kaut kādā ziņā atsauc atmiņā Džovanni Bokačio «Dekameronu» – ar tā dzīves baudu alkatīgumu, asu, bet reizēm arī nežēlīgu satīru un juteklības plīvuru, kas robežojas ar frivolitāti. Taču te Nikolo Makiavelli piedāvā dažas savas idejas par veiksmi, kas kompensē mērķtiecīgumu, un par neizbēgamo krahu, kam ir nolemti svārstīgie un tie, kas pieņem vēlamo par esošo. Lugas personāži ir tik atpazīstami kā komēdijas della artes maskas, tomēr rada iespaidu, ka ir oriģināli, pateicoties smalki aprakstītajām savstarpējām attiecībām un ietilpīgo dialogu. 

Režisors Davide Džovanzanno, pēc izcelsmes itālis un komēdijas della artes tradīciju cienītājs, sola daudzšķautnainu (un temperamentīgu) teatrālu eksperimentu.