Mūsdienu cilvēka vientulība, vilšanās un zaudētās ilūzijas, paaudžu kari un sadursmes, konflikti ģimenes locekļu starpā, neārstējamās brūces, ko cērt vistuvākie cilvēki - pilsoniskās sabiedrības kodolīgais, asais portretējums ir padarījis lugu „Siseņi" (2005) par vienu no populārākajiem Parīzē dzīvojošās serbu dramaturģes Biļanas Srbļanovičas (1970) darbiem, kas tulkots vairāk nekā 20 valodās un atnesis viņai arī Eiropas teātra Jaunās realitātes balvu. Tas ir vienlaikus smieklīgs un traģisks darbs, kurā tumsa mijas ar gaismu, bet diena ar nakti. Šeit nav pozitīvo vai negatīvo personāžu, un jaunā dramaturģe nebūt nav iecietīga pret saviem varoņiem. Tie ir ļaudis, kuri grib iegūt, neko nezaudējot un necik nemaksājot. Kāds uztraucas par savu imidžu, kāds jūtas vecs, kāds grib justies svarīgs, kāds katru dienu pērk loto biļetes, kāds raksta veltījuma dzejoļus, kāds nemitīgi krīt uz nerviem, kāds nevienam nepatīk, kādam patīk citus šokēt, kāds nemitīgi izliekas, kāds ar augstskolas diplomu strādā par šoferi. Kāds ir kaut kas, kāds nav nekas. Tomēr katram dzīvē pienāk krīzes mirklis, kad viņš pēkšņi apzinās to, ka šī dzīve reiz beigsies un ka pienāks neizbēgamais vecums. Traģikomiskā veidā mēs cenšamies ar šo nepatīkamo domu sadzīvot - samierināties, apiet, izvairīties, protestēt. Vecās vērtības sašķobās un izkristalizējas jaunas. Kādam izdodas no šī haosa radīt jaunu kārtību, bet citam nē. Un tomēr - lai cik slikti jums arī klātos, līdzās vienmēr atradīsies kāds, kuram iet vēl sliktāk nekā jums.