Režisora Andreja Prikotenko komentārs

«Ikvienam krieviski runājošam cilvēkam Puškins – tā ir kāda īpaša substance, jo ikviens viņu mīl un atzīst par ģeniālu pa savam, kaut gan ne katrs var atbildēt uz jautājumu, kur tad slēpjas viņa ģenialitāte. Puškinu vienkārši mīl. Un šīs mīlestības fenomens ir teju vai viena no visaizrautīgākajām sarunas tēmām par šo autoru. Šo mīlestību mēs arī pacentīsimies iemiesot uz skatuves.

Es ceru, ka izrādi izdosies iestudēt par Puškina laiku – drīzāk par to, kā mēs uztveram šo laikmetu šodien. Pēc manām domām, mūsdienu cilvēkam brīžiem ir grūti saprast Puškina varoņus, tādēļ, ka viņi ir dzīvojuši pēc citiem likumiem un principiem. Piemēram, mūsu dienās gods un augstsirdība – tie ir, visbiežāk, tikai vārdi, bet Puškina personāžiem – reālie orientieri, pēc kuriem viņi vadījās savā ikdienā, sevi lieki netērējot. Un mēs atzīstam šo cilvēku tikumisko pārākumu pār mums, bet necenšamies visā nopietnībā pielaikot sev viņu pasaules uzskatu. Tādēļ par vienu no izrādes īpatnībām kļūs tas, ka aktieri nespēlēs personāžus, bet burtiski ieskicēs lomu mūsdienu cilvēkam ir neiespējami ticami atveidot Puškina personāžus, pēc tā var tikai tiekties. Un šī dziņa, meklējumi kā savienot abas šīs lietas, man ir gandrīz vai pats interesantākais, kas būs šajā izrādē.

Šī paša iemesla dēļ nav paredzēti arī pilnvērtīgi personāžu kostīmi tēls tiek radīts ar atsevišķu izteiksmīgu detaļu palīdzību; man šķiet, ka tas ir daudz godīgāk attiecībā pret šo laikmetu.

Būs daudz fantāziju ap sižetu lai varētu savienot vienā veselumā divus stāstus, mēs pievienosim jaunus dramaturģijas posmus, kas ļaus organiski apvienot abas tēmas. Pirmā daļa, «Pīķa dāma», tiek veltīta Pēterburgai. Otrā, «Sniegputenis», - laukiem. Bet vēl būs daudz kāršu spēles – bez šī līnijas ir grūti iedomāties 19. gs. Krievijas sabiedriskās dzīves ainu. Izrādes stilistikā kāršu spēles noteikumi savīsies kopā ar aktieru spēles noteikumiem, veidojot tematisku triādi aktieru spēli, kāršu spēli, spēli ar Likteni.»