Darbs top kā sava veida režisores pasūtījums dramaturģei, proti, Indra Roga, uzrunāta veidot izrādi par Latviju, nosauc, pēc viņas domām, svarīgāko tēmu tai brīdī – latviešu lauku mājas kā galvenā lugas varone, un visu iesaistīto cilvēku dzīve vairāku paaudžu garumā “grozās” ap tām – kā pie mājām tikt, kā iekopt, kā atrast cienīgu saimnieku/saimnieci, kā nosargāt laikmeta griežos, vai un kāpēc tās pamest. Un, ja reiz jaunā paaudze aiziet no laukiem uz pilsētu, vai tas nozīmē, ka pamestās mājas tik tiešām stāv tukšas? Varbūt tajās mitinās visu iepriekšējo paaudžu dvēseles? Izrādē tās tiek sauktas par kauķenēm, viņas sazinās vecvārdiem piebārstītā valodā, ko viņu pēcteči maz saprot. Parādot vienas dzimtas dzīvi savās mājās – no tukšas vietas līdz bagātībai un tad atpakaļ līdz pussabrukušiem mūriem, Indra Roga parāda arī Latvijas vēsturi. Un skatījums uz to nebūt nav tik pesimistisks, jo mazliet lecīgais Ivara Kļavinska Kaspars 21. gadsimta sākumā paziņo, ka viņš te paliks.