Jaunā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka (1970) traģikomēdija „Igauņu bēres" tapusi 2002. gadā, un tad pat režisors Prīts Pedajas lugu iestudējis Igaunijas Drāmas teātrī. Latvijā šo uzvedumu bija iespējams noskatīties Baltijas mūsdienu drāmas festivālā „Skats 2005". Šoreiz scenogrāfiju un kostīmus Valmieras teātra izrādei veido režisora tautietis Andruss Jehviks, savukārt par muzikālo noformējumu parūpējies Emīls Zilberts. „Igauņu bēres" ir pirms trim gadiem tapusi luga, viegli ironiski sarakstīts mūžīgo paaudžu fiksējošs darbs, kurā tiek skarti jautājumi par palikšanu laukos vai došanos uz pilsētu, kurā paralēli iet bēdas un smiekli, traģēdijas un prieks. Lugas spēks ir vieglums un veselīgā pašironija, ar kādu autors skata šos jautājumus. Sava veida parafrāze par latviešu „Indrāniem", kurā katrai paaudzei sava taisnība. Un visas ir pareizas un smagas. Saturs - pat banāls Laukos nomiris vectētiņš. Uz bērēm tiek saaicināts viss iespējamais radu pulks, kurā daļu no viesiem bēru rīkotāji nepazīst. Notiek ikdienišķas sarunas, turklāt mazdēla Andresa vecāki beidzot uzzina par dēla saderināšanos. Bet galvenais - starp sadzīves problēmām atskan jautājums vectēva zemi. Vai maz tā kādam ir vēl vajadzīga. Vai tā ir vajadzīga mazdēlam Andresam, kurš šo brīnišķīgo iespēju nemaz nekāro. Vai viņa vecākiem? Un ko nozīmē zeme? Vai tikai pienākumu un smagu darbu? Andresa vecākiem visas brīvdienas un vasaras atvaļinājumi pagājuši raujoties melnās miesās. Vai zemes veltes nozīmē tikai pilnu pagrabu ar nevienam nevajadzīgām ievārījuma un konservu burciņām, kuras daudz ērtāk nu nopirkt veikalā. Kaut gan izrāde šķietami vēsta par kaimiņiem igauņiem, izspēlētās situācijas ir pārsteidzoši līdzīgas, dažbrīd pat identas dzīves īstenībai arī tepat Latvijā. Ne velti režisors piemin faktu, ka jaunākajos zinātnes pētījumos ir pierādīta tieši igauņu un latviešu, nevis, piemēram, igauņu un somu vai latviešu un lietuviešu genofonda radniecība!