Luga tapusi 1908. gadā viegli un ātri, pāris rudens vakaros, īpaši nedomājot par tās nozīmīgumu. Tomēr šis «sīkumiņš», kā viņš jokodamies komentējis savu sacerējumu, pārsteidzis pašu lugai bija fantastiski panākumi gan pilsētās, gan laukos. No visām Andrejeva labākajām drāmām tieši šai lugai liktenis lēmis garu un prieka pilnu skatuves mūžu. Viens no laikabiedriem ir teicis, ka luga «izrādījās tuva un mīļa, skatītāji uz izrādēm nāca kā uz jauku tikšanos ar sirdij tik tuvajiem krievu ļaudīm». Luga uzreiz kļuva par sezonas naglu, tika arī ekranizēta. Starp citu, Andrejevs, kurš bija liels saldumu cienītājs, priecājās un lepojās, ka Maskavā parādījās konfektes, ar nosaukumu «Mūsu dzīves dienas». Viņš uzreiz tās esot arī sapircies un visus cienājis. 

Ir tāda sena studentu dziesma «Strauji kā viļņi rit mūsu dzīves dienas...» To dziedāja gan 19. gadsimtā, gan 20. gadsimtā un dziedās arī jaunās simtgades studenti. Šajā savienojumā - «Mūsu dzīves dienas», kuru Andrejevs ir izmantojis sava darba nosaukumā, slēpjas atslēga, kāpēc joprojām šī luga ir aktuāla tajā kā spogulī atstarojas mūsu, «vienmēr šodienas», dzīves dienas - rūgtās un priecīgās, mūsu vienīgās dzīves vienīgās dienas.