Rokoperas galvenā varoņa prototips ir Eižens Finks (1885–1958). Viena no neparastākajām un noslēpumainākajām personībām 20. gs. Latvijā. Librets veidots, balstoties uz patiesiem notikumiem, arī darbojošās personas ir reāli eksistējuši cilvēki, piemēram, Finka sieva Anna, viņa īslaicīgā aizraušanās Alise, laupītāja un slepkavas Anša Kaupēna līgava Vallija u. c. Rokoperas darbība risinās trīsdesmit gadu periodā, kas noslēdzas 1958. gadā ar Eižena Finka nāvi un tajā izdzīvots slavenā pareģa suģestējošais liktenis un meklēta atbilde uz mūžīgo jautājumu – vai un cik viegli ir būt neparastu spēju īpašniekam. Viena no darba līnijām stāsta par miljonāri Emīliju Benjamiņu, sauktu arī par Latvijas preses karalieni, ar kuru saistās viens no populārākajiem E. Finka pareģojumiem, proti, to, ka viņa nomirs badā. Brīdī, kad šis pareģojums izskan, Latvija ir neatkarīga valsts un Emīlija Benjamiņa – populārākā preses izdevuma īpašniece.

Edmunds Freibergs, atbilstoši, libretam izrādi veido cirka arēnā, uzsverot dzīvi kā spēli un tās neprognozējamos līkločus, skatuves iekārtojumā apspēlēta Nacionālā teātra zāles arhitektūra. Izrādes pirmais cēliens beidzas ar Benjamiņa kundzes balles skatu. Otrais – ar Finka nāvi, uzkāpjot pa cirka trapeci debesīs...

Izrāde, kas sākotnēji sastop lielu kritiķu pretestību, kas vērsta gan pret izrādi, bet vēl jo vairāk pret libretu, tomēr uz ilgu laiku noturas teātra repertuārā, gūst lielu skatītāju atsaucību, ir cilvēki, kas to skatās vairākas reizes. Interesanti retrospekcijā konstatēt, ko kritika pārmet, un ieraudzīt, ka kļūdās pat visgudrākie. Jo Normunds Naumanis pārmet, ka neviena rokopera nav iedomājama bez hīta, un “Sfinksā” tāda nav. Ar distanci redzam – ir, un vismaz trīs.