Veidota kā rokopera, “Indriķa hronika” savā koncepta vērienā pretendē uz vēsturisku oratoriju, skarot vienu no senākajiem zināmajiem periodiem Latvijas vēsturē – 12. gadsimtu, kad te ienāk kristiešu misionāri no Rietumiem un krievu tirgotāji no Austrumiem. Māras Zālītes hronists Indriķis nāk ar to pašu ideju reliģiju, ko sludina bīskaps Alberts, tikai hronists nav te cīnītājs. Centrālais ideju drāmas konflikts notiek nevis starp iekarotājiem un iekarotajiem, bet pašu iekarotāju (ko pārstāv arī Indriķis) prātos un dvēselēs, saduroties ideāliem un netīrajai realitātei. Indriķim tās ir kara bezjēdzīgās, asiņainās šausmas. Albertam – apziņa, ka viņa pārliecība izmantota apšaubāmu ekonomisku interešu, citiem vārdiem, tirgus labā. Līvu, letgaļu un zemgaļu tēli kā bijuši, tā paliek perifērijā, kamēr abi galvenie varoņi izkaro savus iekšējos ticības karus. Tomēr ne viens, ne otrs savus ideālus nezaudē. Beigās Indriķis ir mācītājs mazā lauku draudzē, kur satiek izvaroto Mari, kas gaida bērnu, nezinādama no kā. Fināls – kristīgā un latviski pagāniskā pasaules uzskata simbioze, jo “gan tēvu, gan māti grib cilvēka bērns”.

Scenogrāfijas pamatu veido milzu krusts, ko krāšņi apspēlē gaismu partitūra.