Trešais no četriem Oļģerta Krodera iestudētajiem “Hamletiem”, turklāt vienīgais, kas tapis tik nelielā spēles telpā. Vienlaikus tas ir viens no nozīmīgākajiem Krodera NT perioda darbiem, kas ir laikmetīgs lugas lasījums ar skaidru vēstījumu – ja reiz tu esi nogalinājis cilvēku, vienalga kādu motīvu vadīts vai kādu apstākļu sakritības rezultātā, tu esi tieši tāds pats slepkava kā cilvēks, kuru par slepkavību un neuzticību tu tik ļoti ienīsti.

Ivars Stonins izcili iemieso Krodera Hamleta ideālu – neordinārs intelekts, zems sāpju slieksnis, sakāpināta godprātība un dziļš jūtīgums. Vienlaikus, savā košajā uzsvārcī, spīdīgajās biksēs un lakādas zābaciņos, Stonina Hamletā ir kaut kas no mūsdienu švīta, kas, būdams sabiedrībā, maskē savas patiesās jūtas un domas. Ir spiests to darīt. Būt vai nebūt… Kroders šo monologu ievieto izrādes sākumā kā prologu – piesakot izrādi kā spēli, no kuras nevar izvairīties. Un spēles motīvs ienāk arī tēlu savstarpējās attiecībās, kas pazudina trauslo Daigas Gaismiņas Ofēliju.