Romantisks un viegli ironisks kādas mīlestības stāsts, kura centrā bija Ivara Pugas darbs. Ārēji komisks sižets par kādu naivu jaunekli, kuram jākļūst par aizsegu (svečturi) diviem pieredzējušiem mīlniekiem – Klavarošam un Žaklīnai, slēpj sevī arī dramatismu – šīs spēles, šī joka laikā faktiski tiek salauzta kāda romantiska mīlētāja Fortunio sirds. Pēc sāpīgās vilšanās savā ideālajā sievietē Žaklīnā, kura izrādījusies vien parasta koķete un intrigante, Ivara Pugas Fortunio kļūst tāds pats ironisks skeptiķis kā Klavarošs. 

Spēles laukumā uz paaugstinājuma, ciešā tuvumā skatītājiem, iekārtots buduārs – vidū piekārta šaura gulta, kurā saldkaislā pozā atlaidusies Žaklīna. Tikai pēc brīža, kad atklājas, ka zem gultas paslēpies viņas mīļākais – dragūnu virsnieks Klavarošs, top skaidrs, ka tā nav gulta, tās ir šūpoles, kas simbolizē lielo nenoteiktību – cilvēks nevar būt drošs ne par otru, ne par sevi, īpaši, ja runa par mīlestību.