Kamerstila izrāde uz lielās skatuves pārsteidza ar spilgtu teatrālu formu un novatorisku scenogrāfiju – uz lielās skatuves atradās īsts “baseins”, kurā auga pat pa kādai ūdensrozei, un pa to gumijas zābakos, šļakstīdami ūdeni, staigāja visi izrādes dalībnieki. Arī risināja viņi pavisam neierastu, absurdu situāciju. Pēc Oskara negaidītās nāves, sanākušas kopā grāmatvedes Antas istabiņā, visas dāmas secināja, ka tieši Oskars visām viņām bijis vienīgā mūža mīlestība. Arī sakņu veikala vadītājai Irēnai un māksliniecei Magdai. Sievietes runāja un runāja, viņu melu plūdiem atsaucās ūdens šaltis no skatuves griestiem, līdz beigās visas sagriezās ugunīgā Z. Liepiņa tango. Uz skatuves notiekošais bija reāls un nereāls reizē.

Izrādes finālā pie istabas sienas sakrautā malkas grēda ar troksni sabrūk, atklājot purvītisku pavasara ainavu, kūstoša sniega smaržas apdvestu, gaišu un mierīgu.