Viena no smeldzīgākajām Valda Lūriņa izrādēm, kas runā par zudušo un pazaudējušos paaudzi, kuru dzīves sabojājis karš. Trīs draugi ir trīs trīsdesmitgadnieki, kuriem nav nekā cita kā atmiņas par pārdzīvotām šausmām, kopīgi saremontēta mašīna vārdā Kārlis, ar kuru viņi cer nopelnīt iztiku kā taksometra vadītāji, un vakari lētos krogos. Kad Roberta dzīvē parādās Patrīcija, abi viņa draugi saslēdzas ap Robertu vēl ciešāk, lai vismaz viens no viņiem būtu laimīgs. Bet Patrīcijai saasinās tuberkuloze, un, kaut arī puiši izdara neiespējamo, lai Patrīciju dabūtu uz kalnu kūrortu, Patrīcija, Robertam klātesot, mirst.

Izrādes kulminācija bija vakars krodziņā, kad Daces Bonātes Līza dzied dziesmiņu par dzīvi kā dīvainu karnevālu, kur katram sava maska, un šis pats motīvs ieskanas brīdī, kad politiskā sanāksmē lode atņem Oto dzīvību. Otrs emocionālais moments ir nakts kalnu kūrortā, kad skatītāji līdz ar Patrīciju un Robertu redz, kā no pirkstiem izslīd dzīvei atvēlētais laiks. Izrādē tas ir Roberta rokaspulkstenis, kura tikšķi dun Patai galvā, bet tikšķi pārvēršas sirdspukstos, kas apstājas.

Vienu no savām labākajām lomām šeit nospēlē Ivars Puga, un īpaši jūtīga saspēle viņam veidojas ar Ilzes Rudolfas Patrīciju, trauslu jaunu sievieti ar traģiskas nojautas pilnu skatienu. Tērpusies Roberta baltajā kreklā viņa pēc pirmās un pēdējās abu kopā pavadītās nakts stāvēja skatuves dibenplānā pie istabas loga, un pārņēma netaisnības sajūtu, ka liktenis neļauj palikt kopā tiem, kas mīl viens otru.