Izrāde, kas, pateicoties Lāsmas Kugrēnas talantam un aizrautībai ar atveidojamās varones Anglijas karalienes Elizabetes personību, kļūst par nozīmīgu notikumu teātra pasaulē un veido savdabīgu tiltu ar Kublinska iestudēto “Romo un Džuljetu”. Mihails Kublinskis sākotnēji bija iecerējis izrādē Mariju Stjuarti traktēt kā mazo Latviju, bet Elizabeti – kā tirānu Krieviju, ko citi neieredz, apsmej, izzobo. Attiecīgi kā sievietei viņai bija jābūt kroplai, izlaidīgai šizofrēniķei, kā atceras Lāsma Kugrēna, līdz pakāpeniski režisors ļāvis iet citu ceļu un novērtēt Elizabetes personības lielumu un traģisko likteni – pieņemot izšķirošus lēmumus, kas, pēc viņas domām, glābs un stiprinās Angliju, un nonākot zināmā izolācijā un citu neizpratnes un neuzticības lokā.