Kamerlugas iestudējums lielajā zālē, kas piedzīvo labu skatuves mūžu savas dzidrās smeldzes un patiesā humora dēļ. Šī ir viena no izrādēm, kas nevainojami atspoguļo režisora Edmunda Freiberga stilu un mākslinieka rokrakstu – neviens nav pelnījis, lai par viņu ironizētu vai ņirgātos, bet pasmaidīt ir vērts par ikvienu – jo enerģiskā kaimiņa Mārtiņa hipertrofētais entuziasms par sievu apņemt grāmatveikala kautro un pieticīgo Inesi ir tikpat smaida cienīgs, cik pašas Ineses lielie sapņi par princi, kas atjās baltā zirgā, ja reiz prot rakstīt tik poētiskas vēstules, kā to dara Olivers, īstajā vārdā Jānis Pencis. Arī Stefānijas uzurpētā mātes loma, kādai viņa ir gatava tad, kad mīļākās loma ir nospēlēta, ir tikpat aizkustinoša, cik Olivera duālā daba. No vienas puses, savās vēstulēs un pat sadursmē ar Mārtiņu Ineses dzīvoklīša vienīgajā istabā, viņš ir džentlmenisks drosminieks, kam ir gan sapņi, gan ideāli. No otras puses – savā reālajā dzīvē viņš ir sevi neīstenojis cilvēks, kas tāds uzaudzis, šķiet, pārmērīgi enerģiskās mātes mīlestības dēļ.