Viena no populārākajām Aktieru zāles izrādēm, kuras panākumus nodrošina ne tikai lieliskais iestudējums vai spožais aktieru ansamblis, bet arī Harija Liepiņa viesošanās kaimiņteātrī un Ziemassvētku aina… Aizliegti svētki un iespēja ārpus savas mājas sienām tajos tomēr “piedalīties”.

Senas pils torņu zāle, gobelēni, zvērādas, ar metālu apkaltas lādes un soli. It kā mežonīgie viduslaiki un stāsts par lantagenetu dinastijas pirmo karali Henriju 11, viņa sievu Elinoru, mīļāko – franču princesi Alē, trim dēliem un asiņainajām troņa cīņām, tomēr gan lugas autoru, gan izrādes režisoru interesē šodiena. Kāpēc starp cilvēkiem nav žēlsirdības, kāpēc dēls nostājas pret tēvu, sieva nodod vīru, vīrs pazemo sievu, kāpēc cilvēka instinktos ielikta vēlme iegūt varu un valdīt pār otru ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Cilvēks spēj būt patiess tikai tad, kad ir viens, bet līdzko viņš iziet laukā no savas vientulības zonas, viss sākas no jauna.

Scenogrāfs Gunārs Zemgals un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka radījuši ticamu un pat kolorītu viduslaiku senceltnes un iespējamās dzīves vides ilūziju. Šai vidē iekļaujas gan veiksmīgās gobelēna imitācijas, zvērādas, gan Paula Zariņa un Dzidras Mierentes darinātās rotas un priekšmeti. Inscenēdams lugu šai skatītājiem pilnīgi pievērstajā spēles laukumā, režisors Mihails Kublinskis karaļlomu tēlotājiem it kā atņēmis iespējas ārēji atdoties tradicionālajam karaliskajam vērienīgumam. Toties ļāvis citu – iespēju izpausties neparastā jaunrades brīvībā un atstājis viņus aci pret aci ar skatītāju.