Režisors uzdrošinās iet pret autora stilistiku un atsakās no ironijas par sapņa, ideāla un realitātes nesavienojamību. Uzveduma forma ir eleganta, scenogrāfs Gunārs Zemgals skatuvi veidojis brūni zeltainā gammā, virmojošām svecēm un uzveduma kultūra sajūsmina skatītājus kā pašvērtība. Estētisms “Santakrusā” ir dzīvs, pulsējošs skaistums, caur kuru izgaismojas uzveduma varoņu ilgas, trauksme un izmisums. Atmosfēru rada arī noslēpumainas, glāsmainas Havajas ģitāras skaņas. Visu trīs galveno varoņu dzīves stāsti izskan ar dramatisku smeldzi. I. Burāna Pilskungu stindzina viņa pienākama apziņa, cīnoties ar konfliktu starp slāpētām, nepiepildītām ilgām un ikdienas pienākumiem, atbildību par sev tuvajiem. V. Līnes Elvīru plosa izvēles mokas. G. Cilinska romantisko, vīrišķīgo Pelegrīnu dzen viņa iekšējā trauksme un ilgas, doma par visskaistāko gliemežnīcu, kuras pasaulē nemaz nav.