Kad izrāde desmit gadus tika spēlēta Jaunajā Rīgas teātrī, 2. pasaules karu un Ļeņingradas blokādi piedzīvojušie jaunieši likās no cita laikmeta. Drāmas teātra izrādes laikā aktieri paši ļoti labi atceras, kas ir karš, un to atceras arī skatītāji zālē. Izrāde vēstī par divu puišu un meitenes draudzību kara laikā, kas saglabājas arī izrādes pēdējā cēlienā pēc vairākiem gadiem, bet… no abu puišu puses tā pārtapusi mīlestībā un abi, būdami vīrišķīgi cilvēki, liek Ļikai izvēlēties, ar kuru viņa paliks kopā – ar karā ievainoto, roku zaudējušo Ļeoņidiku vai Maratu, un Ļika aiz žēluma un līdzjūtības izvēlas Ļeoņidiku, kaut viņi paši saprot un skatītāji saprot, ka īstās jūtas ir starp Ļiku un Maratu. Izrādes finālā Marats atgriežas un aiziet Ļeoņidiks – viens, tumsā.

Kā atceras Lilija Dzene “Krāsniņas sārti zeltainajā vizmā dzima mīlestība. Tāpat kā “Trešajā vārdā”, tāpat kā daudzas citas reizes, Antra Liedskalniņa un Jānis Kubilis atklājās kā ideāli partneri. Mīlestībā viņi vienmēr uzmanīgi tuvojas viens otram, saudzīgu roku šķirdami trauslos, maigos ziedos plaukstošos zarus dvēseles dārzā…”