Šis “Skroderdienu” iestudējums ir vēsturisks pagrieziena brīdis, ko spilgti atspoguļo Valsts arhīvā saglabājušies teātra mākslinieciskās padomes protokoli – partijas sekretārs Rihards Zandersons 26.08.1954 ierosina iespēju iestudēt “Skroderdienas Silmačos” atdot Dailes teātrim, iemainot pret Jūlija Vanaga jaunāko lugu. Ja teātra vadība būtu piekritusi, tad “Skroderdienu” Nacionālajā teātrī šodien nebūtu.

Režisors A. Amtmanis-Briedītis kopā ar direktoru Vili Bergmani aizstāv nepieciešamību pēc “Skroderdienām”, jo galu galā – gudri interpretējot – tās var iestudēt atbilstoši laikmeta garam. Proti – Antonija ir budzene, kas domā tikai par mantu, tāpēc savulaik izgājusi pie vecā Silmača, un nekas šais gados nav mainījies – viņas dzīves saturs ir kalpu nostrādināšana līdz pēdējam, aprēķina laulības, lai piesaistītu sev spēcīgu strādnieku, un mantas krāšana. 

Antonijas loma tiek iedalīta Olgai Lejaskalnei – raksturlomu tēlotājai ar skarbākiem vaibstiem, bet tauta pārpildītās zālēs pieņem arī šādu interpretāciju, jo uz skatuves ir latviešu lauku sēta, Jāņu dziesmas, Blaumanis. Tiesa, izrādes apspriešanā no partijas pārstāvju puses vienalga izskan pārmetumi – “Skroderdienas” idealizējot lauku dzīvi, kā tas var būt, ka kalpi dzīvo bez darba veselu nedēļu, ir jautri un dzied dziesmas, var rasties iespaids, ka tik slikta tā Antonija pret kalpiem nemaz nav....

Publika ir sajūsmā par virkni aktierdarbu – Žaņa Katlapa Aleksi, Alfreda Jaunušana Rūdi, Jāņa Kubiļa Joski un Veltas Līnes Zāru, kā arī visām trim teātra vecākās paaudzes zvaigznēm veceņu lomās – Antas Klints Pindacīšu, Emmas Ezeriņas Tomuļmāti, Mirdzas Šmithenes Bebeni.

Tomēr 1961. gadā visas republikas mērogā sākas kampaņa pret Jāņiem kā buržuāzisku tradīciju, kad vārds “Jāņi” tiek atņemts pat Jāņu sieram, kas pārtop ķimeņu sierā, aizliegtas Līgo dziesmas un ugunskuri, un “Skroderdienas Silmačos” no teātra repertuāra uz četriem gadiem pazūd. Tikai 1965. gadā izrāde atgriežas repertuārā kā atjaunojums.