Moljēra “Tartifs” kara laikā tiek iestudēts ne tāpēc, lai sociāli asā formā kritizētu liekulību vai kādu citu negatīvu cilvēka rakstura iezīmi, bet gan tāpēc, ka klasiskai komēdijai raksturīgie spilgtie kostīmi un krāsainā vide ir kaut kas tāds, kas apkārt valdošajā frontes aizmugures nabadzībā spēj piesaistīt skatītājus. Turklāt viņiem ļauts priecāties par lieliskiem aktierdarbiem, jo īpaši Jāni Osi titullomā.

Kā vēstī laikraksti, lielu estētisku baudījumu izrādē sagādājusi arī aktieru valoda un pareiza dzejā sacerētās lugas teksta deklamācija, loģiski akcentējot valodas prasības. Rezumējot – izrāde kā estētisks mākslas darbs bez mēģinājuma analizēt apkārt esošo sociālo situāciju.