Viena no spēcīgākajām traģēdijām latviešu dramaturģijā, kas skar tēmu par cīņu starp mīlestību un pienākumu, gan recenzentu, gan dalībnieku atmiņās pirmām kārtām saistās ar Aspazijas piedalīšanos pirmizrādē un speciāli šim gadījumam sacerētā prologa nolasīšanu pirms izrādes “Nodzisa zāles ugunis, un tikai abas lielās stilizētās lāpas zeltītos pīlāros, kas norobežoja skatuvi, mirgoja tumsā. Bet tad starmešu gaismā skatuves priekšā iznāca autore – dzejniece Aspazija un teica prologu savai lugai. – "Atkal redzu savas jaunās dienas ..." sākās dzejolis, ko dzejniece šai savas lugas pirmizrādei sacerējusi un uztraukumā drebošu balsi nolasīja. Prezidents starpbrīdī savā ložā pieņēma teātra direktoru un, pārrunājot izrādes gaitu, pakavējās atmiņās par tām dienām Jelgavā, kad notikušas pirmās “Vaidelotes " izrādes.”