Emīls Dārziņš

DĀRZIŅŠ Emīls (1875. 3.XI [22.X] Cēsu raj. Jaunpiebalgas pag Jāņaskolā – 1910. 31. [18.] VIII Rīgā, apbed. Mārtiņa kapos) – komponists, mūzikas kritiķis. T. Andžs D. – skolotājs autodidakts, arī no mātes Marijas D. (dz. Laimiņa) ģimenes nākuši vairāki skolotāji. Jau četru g. vecumā D. mājmācībā iemācījies lasīt, no pieciem g. mātes ierosmē sācis spēlēt klav. Vājās veselības dēļ tikai 12 g. v. sācis māc. ārpus mājām, resp., tēva vadītajā Jāņaskolā – Rupsalas sk. Lubānā (1887-89), Vecpiebalgas draudzes sk. (1889), kur dziedāš. pasn. Pēteris Šancberģis, Jaunpiebalgas draudzes sk. (no 1889), ko pabeidzis 1891. Tur pie Jāņa Ulpes māc. klaviersp., iemīlējis Mocarta mūz. un pretēji tēva gribai izlēmis nodoties mūzikai. No 1891 dzīvo Rīgā, kur māc. mūz. un mūz. teoriju pie vācu diriģ. un komp. F. Jēgera, pašmācībā turpina apgūt svešvalodas, bet ilgstoši uzturas arī Jaunpiebalgā, kur vietējā baznīcā vingrinās ērģeļspēlē. 1893 pēc Jāzepa Vītola ieteikuma publicēta pirmā D. kordziesma. No 1896 viņš meklē ceļus uz profes. mūz. izglītību, bet trūkuma un slimības dēļ tikai 1898 nonāk SPb konservatorijā. Stud. ērģeļsp. pie L. Homiliusa, kompoz. teoriju pie Anatolija Ļadova, Nikolaja Solovjova, Nikolaja Rimska-Korsakova, klav. pie Franča Černija. Stud. laikā, vecāku maz atbalstīts, cietis trūkumu, draudzējies ar stud. biedriem Alfrēdu Kalniņu, Emili Melngaili, sagājies ar latv. tēlot. māksliniekiem un piedal. pulciņa Rūķis diskusiju vakaros. Aiz intereses par filozof., estētikas, kultūrvēstures jautājumiem daudz laika pavada SPb Publiskajā bibliotēkā, bieži apmeklē simf. koncertus. Trūkuma un nepabeigtas vidējās izglītības dēļ, kā arī neapmierināts ar SPbK mācību saturu, D. (reizē ar Alfrēdu Kalniņu) 1901 pavasarī to atstāj un rudenī apmetas uz dzīvi toreiz vēl visai vāciskajā Rīgā, ar nodomu veltīt spēkus latviešu mūzikas dzīves veidošanai un izkopšanai. Viņa iztikas avots ir klaviersp. un teorijas privātstundas, diriģ. darbs ar Ārrīgas dziedāš. biedrības un igauņu biedr. Imanta koriem (1901-02), taču lielāko sab. rezonansi iemanto D. mūzikas kritikas, kas izceļas ar apgaismojošu ievirzi, profesionālu spriestspēju, mākslas lielo problēmu klātbūtni vienkāršā un atjautīgā izklāstā. Plašākās apcerēs D. pirmoreiz profesionāli analizē priekšgājēju Andreja Jurjāna, Jāzepa Vītola daiļradi, apsveic un pareģo nākotni debitantiem A. Kalniņam, E. Melngailim. Viņš iedegas par toreiz tikai topošo latviešu simfonisko koncertu eksistenci, taču sastopas ar sabiedrības un visvairāk ar prominento aprindu mietpilsonisku gara kūtrību un vienaldzību pret garīgām vērtībām. Šī sapņu un īstenības neatbilstība viņu pamazām iekšēji aizlauž. Kritikās, sarakstē ar kolēģiem un netieši arī daiļradē D. izpaužas kā smalkjūtīga, ideālus alkstoša personība sadzīvisku un pragmatisku vērtību pasaulē. Jaunradē D. debitē gandrīz vienlaikus kordziesmā, solodz., un simf. mūzikā. Komponējot sevišķi Aspazijas un Jāņa Poruka dzeju, D. atklāj latv. mūzikā jaunu kordziesmas tipu – subjektīvas jūtu lirikas korisku izteiksmi, kur vēstījums sniegts vienskaitļa pirmajā „es” personā, un tas ir jaunums žanrā, kur dominējusi balāde, episka idille vai folkloras apdare. Gan kora, gan jo sevišķi solo lirikā tieša emocionalitāte dominē pār tēlojumu, un tiek sasniegta augsta emociju tipizācijas pakāpe, tomēr tā nav tikai populārāko jūtu patiesība, jo D. mūzikā izskan arī šo jūtu un tātad ikdienas cilvēka dvēseles dzīves skaistuma cildinājums, pat kāpināta daiļuma pielūgsme. Ar 1904 D. komponē arī Raiņa dzeju, iepazīstas ar viņu personīgi, un Dārziņam ir bijusi ierosinoša loma Uguns un nakts pabeigšanā, jo Rainis bija iesniedzis RLB operlibretu konkursam, kura žūrijas loc. D. bija, tikai divus lugas cēlienus, un pēc konkursa nevēlējās lugu pabeigt. 1905 D. kā pianists piedalās Jēkaba Dubura koncertu sērijāAspazijas un Raiņa dzeja dziesmās un deklamācijās. Sākot ar 1906sevišķi aktivizējas D. kritiķa darbība, un top plašās monogrāfiskās apceres par latv. komponistiem. Mākslas ideālu vārdā D. spēj būt arī nesaudzīgs savos vērtējumos. Tas izraisa apvainojumus, un,  „atriebjoties” par šķietami vienu no tādiem, D. simf. skaņu gleznas Vientuļā priede autors1908 tiek publiski apsūdzēts plaģiātismā, resp., Sibeliusa darba motīvu pārņemšanā. Lai arī Aleksandrs Glazunovs, lūgts izšķirt jautājumu, atzīst, ka Vientuļā priede varēja rasties, Dārziņam nemaz Sibeliusa darbu nepazīstot, tomēr D. aizvainojums nav izdzēšams, un viņš iznīcina visu savu simf. darbu partitūras. Diriģents Arturs Bobkovics pēc orķ. balsīm varējis atjaunot vienīgi Melnholisko valsi, kas kļuvis par pašu populārāko latv. simf. darbu. No 1908 D. komponē operu Rožainās dienas, sākumā paslepus un šķirti no ģimenes – pa daļai nesaskaņu dēļ un arī, lai atrastu mieru darbam. Opera tikusi gandrīz pilnīgi pabeigta klavierizvilkumā, kas, izņemot dažus fragmentus, gājis bojā l. pasaules kara laikā. Vēl seko piecas populārākās D. vīru kora dziesmas (1909-10), bet naktī no 1910. gada 30. uz 31.augustu D. atrasts vilciena sabraukts pie Zasulauka stacijas. Pašnāvības iespējamību viņa tuvākie laikabiedri ir nolieguši. D. bēres sapulcina latv. kultūras darbinieka nāves gadījumos vēl nepieredzētu pavadītāju skaitu. 1913 D. kapavietā atklāts saziedots piemineklis, kas veidots pēc Teodora Zaļkalna meta ar Burkarda Dzeņa bronzā lietu bareljefu. Rīgā D. vārdā nosaukta mūzikas skola (mūz. vidusskola), kā arī iela Mežaparkā. Dzimtajā Jāņaskolā iekārtota Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja filiāle.

SKAŅDARBI. Operas: Rožainās dienas, opera 2 cēlienos (1908-10, K. Jēkabsona un E. Dārziņa libr. pēc E. Vulfa lugas, nepabeigta, saglab. fragmenti). Simf. orķ.: Fantaisie lyrique (1901, nav saglab.); Valse mélancolique (1904; 2.red. 1907); Vientuļā priede, skaņu glezna (1904/05, nav. saglab.); Esquisses petite suite (1906, nav saglab.). Balsij ar pavad. (klav.): Jaunībai 1901, A. Niedra); Teici to stundu, to brīdi (1905, J. Poruks); u.c., pavisam 19 solodz. Korim a cappella: vk. Pie tēvu zemes dārgās (1898, F. Šillers); vk. Mūžam zili (1909, K. Skalbe); u. c., pavisam 8 dz. vīru korim;  jk. Mēness starus stīgo (1900/01, Aspazija); jk. Lauztās priedes (1904, Rainis); jk. Ciānas bērni (1906, Aspazija); u. c., pavisam 7 dz. jauktajam korim; sievk. Nāru dziesma (1906, J. Jaunsudrabiņš); bērnu k.: Šūpuļa dziesma (F. Hunhens).                                         

RAKSTI. Alfrēds Kalniņš // Zalktis, 1907, 2, 127.lpp.; Būt vai nebūt //Dzimtenes Vēstnesis, 1908, 22; Jāzeps Vītols //Zalktis, 1908, 5, 57.lpp., 6, 127.lpp., 1909, 7, 93.lpp.; Ceļa jūtīs, R. 1911; u.d.c., pavisam < 200 rakstu, no tiem lielākā daļa apkopoti izdevumos: Peņģerots V. (red.), Emīls Dārziņš: Piemiņas krājums, R. 1925; Vītoliņš J. (sast.), Emīls Dārziņš: Par muziku, R. 1951; Darkevics A. (sakārt.), Emīls Dārziņš: Raksti, atmiņas, R. 1975; Gailīte Z. (sakārtojums, komentāri), Mēness meti, saules stīga: Emīls Dārziņš, R. 2006.

DISKOGR.: LP, Kora dziesmas, [12 dz. koriem, Ljas Valsts akad. koris D. Gaiļa vad.], 33D-12259-60, Melodija, 1964 Rīgā; LP, Solo dziesmas [solisti:G. Antipovs, A. Frinbergs, A. Pile, J. Zābers,  klav: H. Brauns, V. Cīrule], 33D-15647-48, Melodija, 1965 Rīgā; LP, Solo dziesmas, [17 dziesmas], D-020763-64, Melodija, 1968 Rīgā; LP, Emīls Dārziņš, [17 solodz., J. Kļaviņš, basbarit., A. Bērzkalns, klav.], E3RS-2518, RCA, [1975  A.S.V.]; CD, Emīls Dārziņš –120: Populārāko darbu izlase,[11 kordz., 10 solodz., Melanholiskais valsis  simf orķ.] RS008, 1995 Rīgā; CD, Latviešu kordziesmas antoloģija – 1: Gaismas pils, [6 dz. korim, Rīgas kamerk. Ave Sol  I. Kokara vad.], BAF – 9610, 1996 Rīgā; CD, Mirdzi kā zvaigzne: Vīru kora dziesmu izlase,[Latvijas Radio vīru kora grupa S. Kļavas vad.]LRCD013, 1997 Rīgā; CD, Teici to stundu, to brīdi, [ 18 solodz., J. Sproģis, ten., V. Zilberts, klav., Melanholiskais valsis simf. orķ.], LACD003, 1998 Rīgā, u. c.

LIT.: Jurevičs V., Emīls Dārziņš // Mūzikas Apskats, 1935, 8/9, 193. lpp.; Sausne A., Emīls Dārziņš, R. 1935, 2.izd.- 1943; Mediņš J., Polifonija Emīla Dārziņa daiļradē // Latv.mūzika, X,1973, 110.lpp.; Klotiņš A., Ievads Emīla Dārziņa estētikā // Māksla, 1975, 4, 31. lpp.; Aparjods V., Emīls Dārziņš un Piebalga, LjuM, 1977, 9, 786. lpp.; Lesiņš K., Emīla Dārziņa mākslas skaidrībā // LjuM, 1977, 9, 791. lpp.; Sakss I., Emīla Dārziņa dzīve / /LjuM, 1977, 9, 797.lpp.; Anspaks A., Emīla Dārziņa dzīves un darba vietas, R.1977; Darkevics A., Emīla Dārziņa dzīve un daiļrade //Latviešu mūzika, XII, R.1977, 5. lpp.; Stankēvičs A., Dvēseles        atbalss, R. 1978; Darkevics A., Tātad –kolēģis…, Māksla, 1986, 3, 28. lpp.;  Klotiņš A., Emīla Dārziņa estētika // Mūzika un idejas, R. 1987, 5. lpp.;  Grāvītis O., Piebalgas dēls Emīls Dārziņš, R. 2000; Gailīte Z., Mēness meti, saules stīga: Emīls Dārziņš, (ievadapcere tāda paša nosauk. krājumā), R. 2006, 5.-132. lpp.

 A. Klotiņš