Izrāde tolaik vairāk nospēlē lomu kā izglītojošs darbs sava laika jaunajai paaudzei, lai tā iepazītu lugu “Pūt, vējiņi!”, jo pati izrāde ieturēta tam laikam raksturīgos liriski patētiskos toņos, īpaši izrādes režisora un galvenās lomas tēlotāja Jāņa Lejiņa lomas partitūrā -– kā vēstī kolēģes Hilda Prince un Maiga Damroze – kad Lejiņa Uldis izrunājis vārdu “Baiba”, tajā vibrējusi ik skaņa…

Arī izrādes dekoratīvajā ietērpē dominē etnogrāfiskais moments, kas izceļ latvisko vidi, turīgo lielmaņu sētu, kur pie bagātās Zanes brauc tikpat turīgais Uldis, kura sirds salūzt, ieraugot lepno bārabērnu Baibiņu.