Aleksandrs Zelverovičs ir poļu aktieris un režisors, kas 30. gados strādā Viļņā, tobrīd poļu pilsētā. 

Viņš izvēlas poļu autora kamerdrāmu par advokātu, kas sen atmetis praksi un nodevies rožu kopšanai. Apstākļu spiests, viņš aizstāv rožu zagli, kas ir viņa sievas mīļākais. Šķietami banālo fabulu režisors pārvērš par dzīves eksāmenu – ko nozīmē aizstāvēt cilvēkus, kas nodara ļaunu citiem, un ko nozīmē aizstāvēt to, kas dara ļaunu tev pašam? Kā ir būt advokātam ne tikai profesijā, bet kā cilvēkam.

Izrādes vēsturiskā nozīme ir jaunu režijas principu ieviešana Nacionālajā teātrī – proti, režisors nav bijis mierā ar sasteigto mēģinājumu procesu un ieviesis izvērstu “galda periodu” ar skrupulozu lugas analīzi, caurviju darbības izstrādi, zemteksta pētījumiem, to, ko iespējams paust caur pauzēm. Šie mēģinājumi kļūst par daudzu aktieru skolu, jo arī izrādē nenodarbinātie seko mēģinājumiem. Rezultātā tieši šo iestudējumu var uzskatīt par Nacionālā teātra ansambļa pirmo konsekvento iepazīšanos ar metodisku pieeju tēla veidošanā.