Jānis Grots

Jānis Grots (1901–1968) – dzejnieks, dramaturgs un teātra kritiķis. Ar pirmo dzejoli rakstniecībā debitējis 1918. gadā. Dzejas krājumos “Pavasara ūdeņi” (1925), “Vējš no jūras” (1927), “Vakara mākoņi” (1930) raksturīgs romantisms ar ekspresionistiskiem, reālistiskiem akcentiem, paustas sociālas idejas – ticība cilvēces atjaunotnei sociālismā, sapnis par vienlīdzīgu, brālīgu cilvēci, cilvēcības rehabilitāciju. Krājumos “Dziļos sniegos” (1937) un “Klusums” (1944) sociālie motīvi mazinās, priekšplānā izvirzoties individuālajam, intīmajam pārdzīvojumam. Spilgts liriķis, intonatīvi raksturīga skumja, sāpīga smeldze, rezignācija; vienkārša, dabas metaforikā balstīta izteiksme. Lirisku dzejoļu cikls “Vēstules Solveigai” (grāmatā 1938) pieder paša dzejnieka un latviešu lirikas virsotnēm. 20. gadu beigās un 30. gados sarakstījis vairāk nekā desmit lugu, daļa iestudēta Dailes teātrī un Strādnieku teātrī. Publicējis recenzijas par teātra izrāžu uzvedumiem. Padomju periodā izdotajos dzejas krājumos “Rīta stunda” (1946), “Nākamība” (1948), “Augšanas prieks” (1951) dominē padomju patētika, deklaratīvisms. Rakstījis arī dzeju bērniem “Padomju saulē” (1950) un “Augšanas prieks” (1966).