Jānis Grots
Jānis Grots (1901–1968) – dzejnieks, dramaturgs un teātra kritiķis. Studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē tieslietas (1920–1927). 20. gadsimta 20. gados izdotajos dzejoļu krājumos “Pavasara ūdeņi” (1925), “Vējš no jūras” (1927), “Vakara mākoņi” (1930) raksturīgs romantisms ar ekspresionistiskiem, reālistiskiem akcentiem, paustas sociālas idejas – ticība cilvēces atjaunotnei sociālismā, sapnis par vienlīdzīgu, brālīgu cilvēci, cilvēcības rehabilitāciju. Vēlākajos krājumos – “Dziļos sniegos” (1937) un “Klusums” (1944) – sociālie motīvi mazinās, priekšplānā izvirzoties individuālajam, intīmajam pārdzīvojumam. Grots ir spilgts liriķis, intonatīvi raksturīga skumja, sāpīga smeldze, rezignācija; vienkārša, dabas metaforikā balstīta izteiksme. 1936. gadā sacerējis lirisku dzejoļu ciklu “Vēstules Solveigai” (grāmatā 1938), kas pieder Jāņa Grota un latviešu lirikas virsotnēm.
20. gadu beigās un 30. gados sarakstījis vairāk nekā desmit lugu, no kurām daļa iestudēta Dailes teātrī un Strādnieku teātri. Publicējis arī recenzijas par teātra izrāžu uzvedumiem.
Padomju laikā iznākušajos dzejoļu krājumos “Rīta stunda” (1946), “Nākamība” (1948), “Augšanas prieks” (1951) dominējošā ir padomju patētika, deklaratīvisms. Rakstījis arī dzeju bērniem “Padomju saulē” (1950) un “Augšanas prieks” (1966).
20. gadu beigās un 30. gados sarakstījis vairāk nekā desmit lugu, no kurām daļa iestudēta Dailes teātrī un Strādnieku teātri. Publicējis arī recenzijas par teātra izrāžu uzvedumiem.
Padomju laikā iznākušajos dzejoļu krājumos “Rīta stunda” (1946), “Nākamība” (1948), “Augšanas prieks” (1951) dominējošā ir padomju patētika, deklaratīvisms. Rakstījis arī dzeju bērniem “Padomju saulē” (1950) un “Augšanas prieks” (1966).