Laikmetīgās dejas izrāde par ģeometriju starp es un mēs.

Izrāde “Cik spējam mēs viens būt tālu no otra” pēta cilvēka ķermeniskumu trīs dimensijās – fizisko, somatisko un kolektīvo – kā līdzekli empātijas, savstarpējas uztveres un kolektīvās atbildības izpētei. Projekta konceptu veido kustību, objektu un ritma mijiedarbība, kas simboliski un praktiski paplašina ķermeņa izpausmes iespējas. Izrāde ir strukturēta četrās daļās, kur atkārtojums, variācijas un polifonija veido progresiju no individuālas darbības līdz kolektīvai pastāvēšanai, ritma attīstībā atsaucoties uz Morisa Ravēla “Bolero” kā strukturālu un emocionālu atskaites punktu.

Horeogrāfijas tehniku iedvesmo postmodernās dejas principi, tostarp Trišas Braunas un Lusindas Čaildas pieeja kustībai, kā arī mūsdienu interpretācijas no Beļģijas dejas kompānijas “Rosas”, ļaujot dejotājiem apvienot precīzas līnijas un ģeometriskas formas ar ķermeņa dabiskumu, gravitācijas izmantošanu kā kustības rosinošu spēku un brīvību telpā. Izrādē kustības kvalitāte balstās gan uz ķermeņa uzbūves apzināšanos, gan uz tā reakcijām, kas rada plūstošu, dinamisku un daudzslāņainu valodu, aicinot skatītāju reflektēt par ķermeņa, līdzdalības un kolektīvās atbildības nozīmi sabiedrībā.