Mežā, kur koku zari čukst noslēpumus un gaismiņas krēslā rāda ceļu, dzīvo mazi meža gariņi. Viņi rosās, palīdz cits citam un gatavojas rudenim.  Meža gariņš Sūniņa – zinātkāra, spītīga un neatkarīga, ir pārliecināta, ka visu spēj paveikt viena pati. Taču vienatnē darbi nevedas, māja tiek uzcelta nedrošā vietā, un kādu rītu Sūniņas pasaule sabrūk kopā ar veco priedi. Bez pajumtes, ar ievainotu sirdi, viņa dodas ceļā un sastop bailes, aukstumu, neziņu, bet arī laipnību, siltumu un draudzību. Viņa pārziemo pie Kazas, iemācās, ka uzticēšanās un palīdzības lūgšana ir spēks, nevis vājums, un ka pasaule kļūst gaišāka, kad rīkojamies kopā.

Pavasarī Sūniņa atgriežas mājās pie savējiem, jau citāda – mierīgāka, atvērtāka. Un tad notiek vēl kas svarīgāks: viņa spēj piedot cilvēkam, kurš reiz izpostīja viņas mājas, un pārliecina draugus kopīgi palīdzēt nelaimē nonākušajam mežcirtējam. Šis ir stāsts par drosmi, kas dzimst nevis no spītīgas vientulības, bet no spējas sadarboties, saprast un līdzi just.