Traģēdija

Sāras Keinas pirmo lugu "Blieziens" (1995) gribētos saukt par tumšu pareģojumu mūsu 21. gadsimta vardarbīgai un negodīgai pasaulei, bet tā nav. "Blieziens" tver mūžīgās civilizācijas tēmas (varbūt, ka pat stāvokli) par pasaules galu, kurš, liekas, ir jau klāt, bet neiznīcina cilvēci, ne ar plūdiem, ne slimībām, ne kariem, ne pārējām katastrofām. Par piedošanas spēku, kurš mīt cilvēkā un it īpaši skatītājā, liekot mums just līdzi vājākajam. Par pašu cilvēku, kurš mēģina rast  savu cilvēcības izpausmi, atsperoties no apkārtējās nežēlīgās un aukstās pasaules. Par karu, kuru pieredz intīmi un savdabīgi klusi.

"Blieziens" ir trauksmainības pārņemta šausmu izrāde, kurā dabiski ieplūst nežēlība. Tek asinis, asaras, drūp mājas, nevainīgums, gribas mīlēties, ēst un nenomirt – šī ir mūsu pašu pasaule savā kailajā un šausminošajā atveidojumā.

"196. Likums – Ja kāds ir pataisījis cita aci aklu, tad viņa aci vajag pataisīt aklu pretī. 200. Likums – Ja kāds ir izsitis zobus viņam līdzvērtīgam, tad viņa zobus vajag izsist pretī." / Hamurabi Kodekss (1754. gads pirms mūsu ēras)

Bakalaura studiju apakšprogrammas “Dramatiskā teātra režijas māksla” 3. studiju gada kursa darbs.

Vecuma ierobežojums: 16+

Izrādē smēķē, tiek izmantots stroboskops, izskan necenzēta leksika, redzami jutekliski kairinātāji!