Piedalās mūziķu grupa "Tante Gaida".

Režisore Rēzija Kalniņa: 

Pusčetros no rīta es dzirdēju dzeguzes balsi. Ieejot mežā, noāvu kājas un atpinu sirdi. Elpoju dienu un elpoju sauli.

Esmu joprojām jauna, atsacīties neprotot. Dejoju vienu vasaru un prasu — kam tad būs jābūt pēc tam? Starp mašīnām, motoriem, svilpieniem… es, jocīgā, blandos pa pilsētu un saprotu, ka mans kukū ir par naivu šim gadsimtam.

Jo zeltaini stari slīd, aiz tāla kalna saule spīd, un ar visskaistākām ogām pasaulē pilni šoruden pīlādžu zari. Nē, es nejūku prātā. Es redzu sapnī Zālamanu, kurš saka, ka man vēl savs laiks ir jāizkaļ. Kad noriet saule, rotādama, es, vienā zeltā mirdzēdama, pār jūru pārbraucu niedru laivā.

Atkal, atkal ir debesis pušu, un atkal ielāpi jāuzliek tām. Kas es esmu? Kas jūs esat?

Es gribu kļūt par roku lēnu, es gribu saplīst priedes šķilā. Jo mīlestība divreiz neatnāk.

Cauri laikiem, laikmetu griežiem mēs būsim līdzjutēji un klātesoši mūsu pašu dzīvei — no bērnības smilškastes līdz barikādēm. No brīvības līdz briedumam un redzīgumam.

 Vēl joprojām aktuāls ir jautājums — kas mēs esam? “Pakur, pakur uguntiņu, labo vecenīt…”