Komanda

To, cik skatītājam negaidīts ir iestudēts akts, man abās izrādēs apliecināja apkārtsēdošo knosīšanās un novēršanās attiecīgajās ainās (kādai dāmai manā rindā Sapņu noveles pirmās daļas laikā pat kļuva slikti).

Dailes teātra versija ir iestrēgusi romantizētajā, fantasmagoriskajā vīrieša klejojumā cauri naktij, netiekot ne līdz Šniclera noskaņai, ne arī līdz šodienas pūžņojošajiem dienaskārtības punktiem.

Dailes teātra jauniestudējums Sapņu novele spilgti vizualizē nerealizētas seksualitātes radītas vīzijas, vienlaikus uzdodot vairāk jautājumu, nekā izrāde ir gatava atbildēt

Izrāde nav spriega, sēžot skatītāju zālē, laika pārdomām ir daudz, un vienu versiju es izdomāju. Varbūt šis ir stāsts par vīrieti, kas acīmredzami seksuāli netiek sievai līdzi un kļūst psihotisks?

Vienīgais, ko Frenkam izdevies atrast, ir apstiprinājums pasaules kārtībai, kur Jupiteram atļauts tas, kas nav atļauts vērsim. Varbūt labi vien ir, ja reiz Jupitera pasaule ir tik derdzīga un galēji degradēta. Šniclera smalkās psiholoģiski erotiskās mežģīnes lai paliek citam iestudējumam.