Dzīve divās daļās.

Augstu Gruzijas kalnos, pilsētā pie Melnās jūras, jau divus mēnešus mitinās Rasma ar savu smagi slimo dēlu. Juris ir cietis autoavārijā, kuras rezultātā bojā gājusi puse no ģimenes – tēvs un vecāmāte. Juri vajā zilās govs ciešais skatiens, ko brīdi pirms avārijas viņš pamanījis šosejas malā. Tas līdz šim paviegli dzīvojušajā jaunietī kaut ko atmodina. Viņš lūdz mātei sagādāt tautasdziesmu sējumus, par kuriem visi zina, bet izlasījis ir tikai retais. Eksistenciālā nošķirtībā ģimene risina smagus jautājumus par vainu, noklusēto un to, kā dzīvot tālāk.

“Izrāde par to, kā dzīve piespiež pagriezt spogulīti pašam pret sevi un ieraudzīt ko negaidītu. Caur aiziešanu, Juris savienojas ar savu būtību un, galu galā, – pats ar savu tautu, ar visu, kas nav aptaustāms tikai ar rokām. Mums ir arī garīgais mantojums. Es gribu taisīt šo izrādi par to, ka aiziešana nav beigas, bet augstākais punkts. Juris aiziet gaismā, viņš apskaidrojas un aiziet,” saka režisore Māra Ķimele.

Gunārs Priede šo lugu uzraksta 1972. gadā dažu dienu laikā. Tā uzreiz nokļuva nevēlamo lugu sarakstā un pirmizrādi piedzīvoja Igaunijā 1973. gadā.