Pēc vairāku gadu pavadīšanas Francijā Ļubova Andrejevna Raņevska kopā ar savu septiņpadsmitgadīgo meitu Aņu atgriežas Krievijā, savā muižā... kas drīzumā var tikt pārdota parādu dēļ, jo ​​Raņevskai naudas praktiski vairs nav. Tirgotājs Lopahins piedāvā savu problēmas risinājumu: izcirst ķiršu dārzu, sadalīt zemi gabalos un iznomāt. Taču Raņevskai šis dārzs ir pagātnes dzīves iemiesojums un dārgu atmiņu piepildīts, un viņa nav gatava no tā šķirties...

Konstantīns Staņislavskis savulaik atcerējās, ka Antons Čehovs reiz paziņoja, ka esot atradis lugai brīnišķīgu nosaukumu – “Ķirškoku dārzs”. Tomēr tikai nedēļu vēlāk dramaturgs to nomainīja uz “Ķiršu dārzs”. “Sākumā es pat nesapratu, par ko tiek runāts,” rakstīja Staņislavskis, “bet Antons Pavlovičs turpināja izgaršot lugas nosaukumu, akcentējot maigo skaņu vārdā “ķiršu”, it kā ar tā palīdzību censtos noglāstīt kādreizējo skaisto, bet nu jau nevajadzīgo dzīvi, kuru savā lugā ar asarām iznīcināja. Šoreiz sapratu smalkumu – “Ķirškoku dārzs” ir lietišķs, komerciāls augļu dārzs, kas atnes ienākumus. Tāds dārzs ir vajadzīgs arī tagad. Taču “Ķiršu dārzs” nenes nekādus ienākumus, tas sevī un savā ziedošajā baltumā saglabā kādreizējās kungu dzīves dzeju. Tāds dārzs aug un zied pēc kaprīzām izlutinātu estētu acīm. Žēl to iznīcināt, bet tas ir nepieciešams…”

Viestura Kairiša izrāde ir par krievu inteliģenci, kas “aizsēdējusies” Čehova “ķiršu dārzā”, un par to, kādas tam ir sekas. Izrāde par krievu kultūras, arī popkultūras, lomu mūsdienu Krievijas katastrofā un tās pārstāvju atbildību visā notiekošajā. Viesturs Kairišs saka: “Čehovs ir pasaules kultūras vērtība, un viņa lugā vizionārā veidā samanāma mūsdienu Krievijas un Eiropas traģēdija. Tas vēlreiz apliecina, ka māksla nepastāv ārpus politikas.”