Iegūtā zaudējuma pētījums

1926. gadā piedzimst Henrijs Moleisons. No agras jaunības Henrijs cieta no spēcīgām epilepsijas lēkmēm, kas ar laiku pastiprinājās. 1953. gadā, lai uzlabotu pacienta HM dzīves kvalitāti, viņam tiek veikta eksperimentāla smadzeņu operācija. Pēc operācijas pacienta HM lēkmes ir zudušas, bet līdz ar tām arī viņa atmiņas par iepriekšējiem diviem gadiem un iespēja veidot jaunas.

Darbs nesniedz atbildes, bet uzdod daudzus jautājumus par atmiņas nozīmīgumu, kā tā veido to, kas mēs esam un kas vēlamies būt, par cilvēcīgumu un to, ko nozīme pieņemt lēmumu par to, kā citam būs labāk, par medicīnas attīstību un iedzimto cilvēka instinktu pēc progresa.

Teātris ir forma, kas vislabāk palīdz izteikt atmiņas vērtību, jo atmiņa ir vienīgā vieta, kur teātris patiesi dzīvo ārpus tiešā izrādes norises laika.