Četri ar koferiem.

Zaļā ielejā, pie spoguļdzidra ezera, mita maza un laimīga tauta. Koku pavēnī, ezera dzirdīti, bija saplaukuši niecīgi ciemati un viensētas. No ciematiem ezera gultnē plūda stāva notekgrava, kurā ciematnieki, kas taislaikos vēl neko nezināja par dabas piesārņošanas sekām, izmēza puvekļus un izkārnījumus, kā arī izvadīja tuviniekus un citus aizgājējus. Zaļā ieleja bija visa viņu pasaule, un šī pasaule bija tīri jauka. Mazais Vienstīdzis šai pasaulē ieradās kādā bezvēja naktī. Vairāk par visām citām nodarbēm viņu iepriecināja ģīgas spēle, tāpēc drīz vien ciemā un visā tuvējā ieplakā ļaudis viņu iesauca par mazo dziesminieku Vienstīdzi. Dienu no dienas un gadu no gada Vienstīdzis turpināja spēlēt savu ģīgu un izpildīt ciematnieku vēlmes, tomēr vēlās nakts stundās, pietrausies no caura miega, viņš neskaidri juta, ka kaut kas tuvs un neredzams uz viņu skatās no spožās mēness bumbas. Un viņš juta, ka pienāks diena, kad nekas kā ierasts nesāksies no jauna.

Iestudējuma pamatā ir stāsts par neizbēgamajām beigām un novēršamu nelaimi. Lugā izmantoti fragmenti no Klāva Meļļa īsstāsta “Pasaka par Misao Koto”.

“Tas ir ceļš, kas stāv mums visiem priekšā. Mēs kaut vai sava egoisma dēļ esam aicināti par to domāt.”

/Indulis Paičs/