Viena diena uz zemes

Reiz sen senos laikos sevi klusām pieteica krakšķis, dzima skaņa, un, tai izplešoties, jūtas.

Reiz sen senos laikos beidzās sen sensenie laiki un, lai būtu kāds, kuram laiku atšķirt, sevi pieteica prātīgs, daiļš, sociāls, politisks, aktīvs, pasīvs, darbīgs un mirstīgs zīdītājs. Tas veidoja notikumus, notikumi veidoja stāstus un stāsti veidoja notikumu attēlus, kurus veidoja viņus sasniegušās jūtas (šad tad arī prāts).

Pēc šīs pašas līdzības sevi zīdītāja stāsta attēlā var pieteikt divi eņģeļi. Tie pieņems gravitācijas, valodas, tiesību, mirstības, mīlestības un citus trīsdimensionālus likumus. Tie ieskatīsies melnajā kastē, kurā reiz satikās aptuveni 10 jūtīgi cilvēki. Miesas dzīves brīnumi un dvēseļu kaislības viņus izklaidē un iejūsmina: viņi tur mūsu aukstās plaukstas un sajūsmā spiedz.  

Šī viena diena uz zemes ir mūzikas, dzejas, dejas un valodas kolāža, kas tapusi intuitīvā sarunu procesā, vērojot citam cita mulso vilcināšanos, raugoties, kur zibsnī laikabiedru sāņus vērstais skatiens. Tajā izskan gan mūsu pašu, gan iztēlotas, gan tik ļoti dzirdētas un apnikušas balsis, kas mūs vajā jau kopš sengrieķu laikiem. Tā ir mūsu kopīgā, pārlaicīgā cilvēciskuma reportāža. Tā šoreiz ir bijusi mūsu kauna vaina.