Traģikomēdija.

Ir astoņdesmitie gadi. Pasaulslavenais bērnu grāmatu autors Roalds Dāls aizvada dienas lauku mājās. Sirmais kungs laiski rediģē savu jaunāko romānu bērniem, kas kļūs par bestselleru, un gaida rudeni, lai pēc šķirtās, 30 gadu garās laulības apprecētos ar savu mūža mīlestību. Rakstnieks nupat ir publicējis rakstu, kurā emocionālā uzplūdā publiski salīdzinājis Izraēlu ar Hitlera Trešo reihu, svaidoties ar frāzēm “arābi ir upuri”, “ebreji ir slepkavas” un citiem eksplozīviem apgalvojumiem.

Dāla vārdi izraisa sprādzienu literārajās aprindās. Visu iemīļotais rakstnieks nonāk skandāla priekšvakarā; viņa lasītāji, izdevēji un aģenti draud no viņa novērsties, viņa jaunāko grāmatu atsakās publicēt, viņa reputācija ir sabrukuma priekšā. Visi no viņa sagaida atvainošanos. Varbūt vismaz kādu komentāru, piemēram, – “Mani nepareizi saprata un es īstenībā tā nedomāju, mani vārdi tikai izrauti no konteksta.”

Kāds ir Dāla grēks? Vai tas, ka neprata īstajā brīdī paklusēt? Vai mums var būt viedoklis par visu? Vai mākslinieka privāto viedokli vajadzētu nošķirt no viņa darba? Vai reputācijai maz ir kāda nozīme, ja pasaule nedomā, kā tu? Un kas atšķir izsvērtu viedokli no bīstamas retorikas? Ko darīs šis domas, slavas un izcilas reputācijas milzis? Vai atvainosies?

Roalda Dāla gadījums, kas pirms 40 gadiem kļuva par starptautisku sensāciju, rezonē ar šodienas sabiedrību tikpat spēcīgi. “Izslēgšanas kultūras” paraugstunda vedina uz paralēlēm šodienas kontekstā: ko mūsdienu politiski nokaitētajā vidē var un nevar teikt izcila personība, kura visu savu radošo dzīvi pieradusi teikt un rakstīt, ko jūt?