Komanda

Iestudējuma darbība norisinās divās laiktelpās, precīzāk – divās tagadnēs: īsajā – nupat uz vietas, garajā – vienmēr (kur tiek kāpts uz grābekļiem). Īsajā tagadnē notiek Leldes kāzu deja un nāve, un ņemšanās ap to, kā arī viņas laimīgā atgriešanās dzīvē. Garā tagadne ir nepārejoša Velnu rijā.

Izrādes finālā, kad Tots spēlē kā Leldes un basģitāras, tā arī manas kā skatītāja sirds stīgas, tās tiek ievibrētas tā, ka vēl laiciņu turpinu klusām zumzināt basģitāras spēlētos toņus. Pustoņus. Sirdstoņus. Trāpīja īstajās stīgās.

Seņkova izrādi izturamu padara «bilde» — kā allaž (šoreiz kā pašvērtība), skaistā Reiņa Suhanova scenogrāfija, Ilzes Vītoliņas tērpi un Nacionālā teātra aktieri, kas spēlē ar lielu pašatdevi.

Latvijas Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde “Spēlēju, dancoju” Elmāra Seņkova režijā ir ļoti rainiska, kaut arī no paša Raiņa tekstiem tajā maz. Rainiska tā ir tālab, ka tajā ir izrādes radošās komandas atkailinātie nervi, cīņa ar sevi un sabiedrību, aizvainojums, dusmas, bet pāri visam sāpes.

Elmāra Seņkova skats uz lugā tēloto sabiedrību ir tikpat nesaudzīgs, un viņš ar uzveduma radošo komandu skaidri definē jaunā iestudējuma žanru – “muzikālā satīra” –, to strikti realizējot visos izrādes komponentos.

Latvijas Nacionālā teātra nu jau bijušais mākslinieciskais vadītājs Raiņa lugu Spēlēju, dancoju izmanto, lai pateiktu visu, ko domā gan par sabiedrību, gan politiķiem

Šī ir izrāde, kuru es baidos ieteikt paziņām, jo vēstījums pamatīgi atšķiras no Raiņa ieceres. Trīs plānu sarežģītības vietā ir tikai divi – mākslinieks un sliktie jeb dzīvie un iekšēji jau mirušie.