"Pasaulē nav nekā briesmīgāka par karu. Tas sakropļo cilvēku likteņus, iznīcina mīlestību…"

Jebkurš mīts mūs aizved uz laiku, kad viss tika radīts. Tas sevī glabā lietu pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju tajos atgriezties, atjaunot, attīstot to šodienas realitātē. Tā mēs veidojam laika un šodienas telpas pieredzi. Franču komponists Žans Krass, būdams kara kuģa kapteinis, versiju grieķu mītam par Polifēmu rakstīja pirmā pasaules kara laikā. Kaut arī mūzika vibrē brīnišķīgās impresionisma harmonijās un melodijās, operas sižetu nosaka robustā ciklopa nelaimīgā mīlestība uz jauno, trauslo Galateju.

Operstudijas "Figaro" versiju Žana Krasa operai "Polifēms" nav iespējams aplūkot ārpus šī brīža situācijas pasaulē konteksta. Polifēms nav vardarbīgs. Viņš ir atbildīgs, viņš aizstāvējis savu zemi, savu mīlestību. Bet karš viņu pārveidoja pēc savas briesmīgās sejas fiziski un garīgi. Tāds ir izejas punkts notiekošajam operā – galvenais varonis pēc karā iegūtajām fiziskām un garīgām traumām – kad par vienīgo iemeslu dzīvot kļūst mīlestība. Mīlestība pret Galateju.