Pelēka vasara, saulaina ziema
Jaunais Rīgas teātrisPiedzīvojums vienā daļa.
Jauns rakstnieks vārdā Klements dzīvo savu ierasto ikdienu, gaidot no dzīves “sižeta pagriezienu”, un mēģina uzrakstīt savu pirmo romānu. Viņa draugi, Žaks un Gregorijs, turpina rakstīt slejas avīzei un fotografēt reklāmas, viņa māte turpina dejot baletu, Bella turpina diriģēt zēnu kori, taču Klements izdomā savu un visu dzīves pārvērst “piedzīvojumā”.
Skaņas dizains un mūzika - grupa “Alejas”.
Repertuārs
|
19:30 |
Jaunais Rīgas teātris, Mazā zāle Rīga, Miera ielā 58a |
Izpārdots |
|
19:00 |
Jaunais Rīgas teātris, Mazā zāle Rīga, Miera ielā 58a |
Izpārdots |
|
19:00 |
Jaunais Rīgas teātris, Mazā zāle Rīga, Miera ielā 58a |
Izpārdots |
|
19:00 |
Jaunais Rīgas teātris, Mazā zāle Rīga, Miera ielā 58a |
Izpārdots |
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Māksliniece | Dace Ignatova |
| Autori | Gerds Lapoška Matīss Ozols |
| Režisors | Gerds Lapoška |
| Gaismu mākslinieks | Lauris Johansons |
| Kustību konsultante | Ramona Galkina |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Režisors izrādi nav iegremdējis dziļāk par tās vizuālo satvaru. Laba spēle, spēli spēlējot. Bet spēles kaleidoskopiskums dvēseli nesaviļņo. Jā, tas patīk, reizēm pat sajūsmina, bet pēc tam iespaids bezcerīgi saplok.
Gerda Lapoškas debija režijā Pelēka vasara, saulaina ziema ar vieglu nostalģiju seko līdzi jauna rakstnieka tapšanas stāstam, smeļoties iedvesmu franču 60. gadu jaunā viļņa kino estētikā
Tehniski izrāde ir veidota labā līmenī, tai ir laba scenogrāfija (Dace Ignatova), smeldzīgi skaista mūzika (grupa Alejas) un tehniski precīzi aktierdarbi. Taču zālē sēdošajiem līdzpārdzīvojuma īsti nav.
Tapis spēcīgs un intriģējošs pieteikums formas un satura ziņā savdabīgam ceļam mākslā. Visbūtiskākais šķiet izrādes vēstījums. Katrs, kurš piedzīvojis nepieciešamību pieņemt lēmumus sarežģītu dzīves situāciju gadījumos pat tad, ja šādu izšķiršanos uzskata par pareizu, apzinās, ka ir bijuši arī zaudējumi.
elizabetes12 – 10.0
Brīnišķīga izrāde! Ļoti talantīgi!
0Egle – 6.0
Drusku garlaicīgi, sižets vienkāršs. Neveikls mēģinājums iejusties franču jaunā viļņa kino pasaulē. Diemžēl neieraudzīju jaunu cilvēku kaisli būt teātrī. Šodien un tagad. Sanāk, ka teātris lēnām kļūst par nacionālo “muzeju”. Var jau būt, ka šādas izrādes paredzētas teātrī ievilināt jaunus cilvēkus (jaunu skatītāju)? Ievilināt jau var, jo īpaši, ja negribas domāt.
0Emīlija – 8.0
visu ko varētu sacīt par epilogiem, godāru, jauno vilni un mātēm, bet viss, ko spēju domāt ir Guna Zariņa Guna Zariņa Gunaaa Zariņaaa (perfekta un nepārspējama kā vienmēr). var vēl piebilst par mūziku - baigi forši. un, ja jau godārs tika pieminēts, tad brīžiem viņš par daudz lēca acīs (īpaši Bellas tēlā), bet kopumā patiešām labi. kaut kādā mērā manuprāt šo var uzskatīt par tādu jaunavīgu, panaivu (bet vislabākajā nozīmē, jo pati esmu zaļa) dzejas izrādi (un paldies Matīsam Ozolam, paldies viņam, ka stostījās)
0Laila – 4.0
Paldies Gunai Zariņai!
0