Kad tēlnieks Ārnolds Rūbeks pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem atgriežas dzimtenē, negaidītā atkal satikšanās ar Irēni – sievieti, kura bijusi iedvesma viņa pasaules slavu guvušajai skulptūrai – liek Rūbekam pārvērtēt visu savu mūža darbu. Abu satikšanās ir mēģinājums atgriezties pagātnē un vienlaikus liecība šādas atgriešanās neiespējamībai. Lai gan sākotnēji šī skulptūra bijusi ideāli pilnīgs mākslas darbs, pamazām tā kļuvusi par vilšanos un radošo strupceļu. Šo pārvērtību izskaidrojums slēpjas zudušā iedvesmā, tās trūkums vienādojams ar atteikšanos no patiesas otra cilvēka mīlestības.

1899. gadā sarakstītais darbs “Kad mēs, mirušie, mostamies” noslēdz Henrika Ibsena lugu ciklu, ko veido izcilā norvēģu dramaturga 90. gadu lugas – “Celtnieks Sūlness”, “Eijolfiņš” un “Juns Gābriels Borkmanis”.