“Līdz nāve mūs šķirs” ir laikmetīgās dejas mono izrāde, kuras centrā ir cilvēka attiecības pašam ar savu ķermeni. Dejas izrāde reflektē gan par cilvēka personīgajām attiecībām ar ķermeni, gan par to, kā šīs attiecības ietekmē sabiedrības kopējā doma, stereotipi, ekspektācijas par cilvēka ķermeni, tā izskatu un spējām. Dejas disciplīnā dejotāja ķermenis ir viņa darba rīks, līdz ar to laikmetīgās dejas forma ir pateicīga, lai nepastarpināti risinātu izrādes fokusā izvēlēto tēmu. Izrādes nosaukums “Līdz nāve mūs šķirs” norāda uz eksistenciālo saikni, kas neizbēgami pastāv starp cilvēka ķermeni un viņa esību, izmantojot romantizēto zvērestu laulību slēgšanā, kas paģēr mīlestības pilnas attiecības mūža garumā. Taču mēs ļoti labi zinām, ka līdz brīdim, kad nāve mūs šķir, tiek izieti dažādi attiecību līkloči. Tāpat tā ir tieša atsauce uz faktu, ka būt dzīvam, nozīmē būt ķermenī.