Igauņu bēres 1999
Liepājas teātrisDzimtas patriarhs Andress nespēj no malu malām sasaukt savus tuviniekus. Nespēj sasaukt Ziemassvētkos, nespēj dzimšanas dienā. Andress nolemj nomirt, tad viņi visi atbrauks, jo mantojumā ir māja un zeme.
“Šodien es gribu runāt par 1999. gadu. Par Latvijas prezidenti kļuva V. V. Freiberga, Krievijā pie varas nāca Putins, bet vēl tepat kaimiņos Igaunijā sākās 2. atmoda, atmoda no atmodas. Igauņi beidzot apjēdza, ka 30. gadu pirmskara Igaunija vairs neatgriezīsies nekad, pasaule ir totāli mainījusies, ir jāatrod veids, kā būt interesantiem un nozīmīgiem mūsdienu pasaules kontekstā (vēl mūsdienās to sauc par identitāti). 1999. gadā nomira “vecais igaunis”, piedzima “jaunais igaunis” un Igaunija kļuva igauniskāka kā jeb kad agrāk,”
Repertuārs
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Autors | Andruss Kivirehks |
| Kostīmu māksliniece | Madara Botmane |
| Režisors | Regnārs Vaivars |
| Gaismu mākslinieks | Mārtiņš Feldmanis |
| Scenogrāfs | Valters Kristbergs |
| Tulkojuma konsultants | Januss Johansons |
Skatītāju vērtējums
Atsauksmes
Kritiķu viedoklis
Aktieri iestudējumā ļoti aizrautīgi izdzīvo kādas dzimtas attiecību stāstu un dod publikai iespēju izbaudīt visus tā traģikomiskos aspektus. Režisora postmodernās spēlītes izrādē ir tikai tāda slēpšanās aiz detaļām, kas pašam šķiet svarīgas un zināmā mērā izklaidē publiku. Nāksies atzīt, ka Kivirehks šoreiz būs “izmantojis” Regnāru un nevis otrādi.
Šķiet, ka režisors Regnārs Vaivars šai traģikomiskajā lugā ir saskatījis iespēju postmodernā noskaņojumā izspēlēties “ģimenēs” un “vērtībās”, pārlieku lielās jēgas atspriegošanai amizējoties ar bērēšanas inscenējumiem un ļaujot skatītājam šūpot kāju teju zaļumballes ritmos.
Egle – 7.0
Totāls Regnārs Vaivars. Ja patīk tas, cik ārptātīgi viņš mēdz dauzīties teātrī, tad arī šī izrāde patiks. Viss notiek tik intensīvi, ka beigās galva sāp. Bet paliek arī smeldzīte pēc fināla par "tik cik būs uguņu uz katra kalna". Iespējams, ka lielāki ieguvēji ir tie, kas nezina Kivirehka lugu un tādā ziņā tomēr nav arī godīgi pie izrādes nosaukuma likt brāļa igauņa vārdu, jo šis ir Vaivara kārtīgi pārstrādes produkts. Skatīties ir jautri, vairums aktieru arī ļāvušies šai spēlei. Prieks par Kalitu, Trukšāni, Dombrovski. Jancīgi mirēja lomā redzēt arī teātra direktoru, kurš varēja arī vairāk paampelēties. Lai gan tā krāmēšanās ar nāvi arī tāda neviennozīmīga. Koša izrāde Liepājas repertuārā. (Bija pārsteigums, ka arī kundzītes gados par visiem Regnāra sviestiem kiķināja vienā gabalā.)