Tēte un māmuks dzīvo laukos, meža mājās. Kādu dienu tēte mājās pārved skeletu, kurš ir devies pensijā. Skelets, kas nekad nav piederējis cilvēkam, bet bijis plastmasas mācību līdzeklis anatomijas stundām, ir noguris, nobružāts un pensionējies, tas nonāk aprūpē pie māmuka un tētes mājās, kur abi ir nodzīvojuši visu mūžu. Skelets iegūst vārdu Juhans un sāk piedalīties tētes un māmuka ikdienas dzīvē, ienesot tajā gan pārpratumus un jautrību, gan daudz sirsnības, un palīdz atrisināt tētes un māmuka savstarpējās attiecības.