Nebiju. Nezinu. Neatceros.
KvadrifronsViktora Arāja tiesas prāvaPēc gadu desmitiem ilgas slapstīšanās Viktors Arājs tiek arestēts un stājas vācu tiesas priekšā. Viņa vārds sen kļuvis par holokausta simbolu Latvijā, daudzi viņa komandas vīri sodīti ar nāvi, nokļuvuši Sibīrijā vai cietumā, par citiem interesējas rietumu valstu izmeklētāji. Bet kā pierādīt Arāja vainas patiesos apmērus, ja klusē gan viņa vainas dēļ mirušie upuri, gan viņa dzīvie līdzdalībnieki?Gadiem ilgā tiesas sēde liek uzdot jautājumus par nozieguma un soda samērojamību un par pārbaudījumiem, ko tiesai un arī visai sabiedrībai uzliek liela mēroga noziedznieku tiesāšana. It īpaši tādu noziedznieku, kas gadiem ilgi dzīvo ar neierobežotas varas un nesodāmības apziņu.Izrāde balstīta latviešu kolaboracionista Viktora Arāja tiesas sēžu dokumentācijā, ko veidojis trimdas žurnālists Kārlis Štamers un kas 2020. gadā publicēti vēstures doktora Ulda Neiburga zinātniskajā redakcijā. Viktora Arāja tiesas prāva Hamburgas zemes tiesā ilgusi vairāk nekā divus gadus - no 1977. gada 7. jūlija līdz 1979. gada 21. decembrim.
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Horeogrāfs | Rūdolfs Gediņš |
| Kostīmu mākslinieks | Andris Kaļiņins |
| Režisore | Paula Pļavniece |
| Dramaturgs | Kārlis Vērdiņš |
| Gaismu māksliniece | Nikola Suhareva |
| Mūzikas autors | Kārlis Tone |
| Producente | Inese Tone |
| Scenogrāfs | Andris Kaļiņins |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Aktieru ansamblī liela loma piešķirta Antas Aizupes tiesnesim un Ances Strazdas un Sandijas Dovgānes lieciniekiem. Trīs aktrises lielā mērā darbojas kā sirdsapziņas, veselā saprāta un taisnīguma zīmes iepretim Reiņa Botera atveidotajam emocionāli uzlādētajam prokuroram vai Matīsa Budovska vēsi rezignētajam advokātam.
Viktora Arāja prāvai veltītā režisores Paulas Pļavnieces izrāde Nebiju. Nezinu. Neatceros uzdod jautājumu, vai tiesāt kara noziedznieku nozīmē atjaunot taisnīgumu
Šī izrāde ir viens no maniem pēdējā laika dīvainākajiem teātra iespaidiem — reizē neizturams un patīkams. Neizturams, jo saprāts atsakās uzņemt informāciju par 30 tūkstošiem cilvēku, kas iznīcināti vēsā mierā, un viņu bendi Viktoru Arāju, tāpēc apziņa brīžiem vienkārši slēdzas ārā. Patīkams, vai pareizāk būtu sacīt iepriecinošs, jo kopā ar Dailes teātrī iestudēto izrādi Kur pazuda valsts liecina, ka beidzot izaugusi paaudze, kas principiāli nevēlas iztikt ar vēsturiskām klišejām un zem paklāja paslaucītiem nepatīkamiem faktiem, kuri tām traucē.
Pārdomas par izrādes vēstījumu noved pie nepatīkama, bet loģiska secinājuma. Nav iespējams taisnīgs sods lielu noziegumu gadījumos, lai kāds tas būtu. Turklāt nav nemaz iespējams un, visticamāk, nav pat pieļaujams nozieguma smagumam līdzīgs sods.