Es sāku runāt diezgan vēlu. Līdz pat trīs gadu vecumam nebiju pateicis nevienu vārdnīcā atrodamu vārdu un komunicēju tikai pašizdomātā valodā, kuru iemācīties bija spiesti visi citi. Nezinu - nespēju vai negribēju runāt, bet ģimenē tas radīja satraukumu, jo ar bērnu acīmredzami kaut kas nav kārtībā. Un tad kādu dienu es piecēlos no pusdienu galda un paziņoju “Es eju ārā, dārzā.” Un es izgāju no mājas, atstājot aiz muguras pārsteigto un samulsušo ģimeni.

/Rūdolfs Gediņš/

“Es eju ārā dārzā” ir vizuālā teātra izrāde, kurā četri izpildītāji dalās personīgās pārdomās par savām ambīcijām un izvēlēm, lēmumiem un rīcībām, kāroto un sasniegto atzinību un potenciālo nemirstību, atklājot ne tikai visdrosmīgāk spertos soļus, bet arī sīkumus un ikdienišķās detaļas. Izrādes veidotājiem “iziešana dārzā” apzīmē lēmumu mainīt savas dzīves līdzšinējo kursu un rīkoties. Radošā komanda ir iedvesmojusies no mīta par Ahileju, kura ceļš caur dzimšanu, karagājienu, šaubām, atriebību, triumfu un nāvi darba veidotājiem palīdzējis domāt par savu ikdienu kā epohālu notikumu virkni, kur katra ēdienreize ir mielasts, katra nojauta - pareģojums, katra neērtība - pārbaudījums un katra pārbaudījuma izturēšana - varoņdarbs.

Nekas nav nieks, un visam ir nozīme.

/Elīna Gediņa/

Bet dari, kā gribi.

/Rūdolfs Gediņš/