Dvēsele ir kā aizsprosts, kurā lidinās putni. Tā ir vieta, kur kustība, krāsa, gaisa plūsmas un mērķi iemieso visu to, kas reiz ir bijis, visu, kas aug un pārveidojas, kas izmirst un pārvēršas spokos. Savā darbā “Dzīvnieks” Kjāra Bersani cenšas pietuvoties gulbja nāvei, uzdodot jautājumu – “kas notiek, ja, lūkojoties nakts tumsā, sāc atpazīt sevi tās dziedāšanā?” (Džūlija Traversi)

Dzīvnieks ir nekustīgs.
Dzīvnieks ir māja.
Dzīvnieks ir kritušo piemiņas zīme.
Vai šis dzīvnieks pats arī ir kritis?
Nē, dzīvnieks atradās zem galda, kad viss gāzās.
Vai šis dzīvnieks ceļo?
Nē. Tur viss ir gruvešos. Viņš varētu savainoties.
Vēl vairāk?
Ja dzīvnieks gūs vēl kādu ievainojumu, viņš ies bojā.
Dzīvnieks sajūt spokus.
Dzīvnieks tos izvēlējās.
Ja vēlies satikt dzīvnieku, tev jālūdz atļauja.
(Kjāra Bersani)