Laiks pirms Jaunā gada saistās ar cerību uz brīnumu un vēlmi sākt jaunu dzīvi līdz ar 1. janvāri. Juris un viņa māte gribētu sākt visu jauna, ja vien tikai izdotos izlīgt mieru ar pagātni, kura neatstāj un turpina vajāt. Daži ziemas vakari Gagrā tālajos 70. gados attaisnos ticību brīnumam, taču ne tikai to…

Divdesmitgadīgais Juris vēl aizvien nevar pilnībā atgūties pēc autoavārijas. Ja brīnums palīdzēs viņam piecelties kājās, noteikti visa turpmākā dzīve varētu izvērsties savādāk. Taču kā samierināties ar pagātni, ja, pašam negribot, esi kļuvis par slepkavu? Būtu jāizrunājas ar kādu, taču tuvākais cilvēks – mamma – diez vai saprot pati sevi, bet draudzeni, kura būtu gatava uzklausīt, nelaiž pat tuvu mājas slieksnim.

Katrs no mums atrodas savu noslēpumu, baiļu, aizvainojumu, kompleksu un aizspriedumu ieslodzījumā. Taču bailes rada jaunas bailes, un šis apburtais loks var izvērsties jaunā traģēdijā, ja vien neiemācīties uzklausīt un piedot.

1972. gadā tapusī Gunāra Priedes luga „Zilā” ir viens no viņa izcilākajiem darbiem. Lai arī atzinību autors guva vēl savas radošās darbības uzplaukuma laikā, aizritējušie gadi ir pierādījuši, ka tā nebija nejaušība - pirms 50 gadiem uzrakstītajā lugā skartās problēmas ir vēl aizvien aktuālas, tāpat kā atspoguļotā savstarpējo attiecību sarežģītā daba pat starp tuvākajiem cilvēkiem.