Elizabete Tjūdora un Marija Stjuarte. Anglijas karaliene un Skotijas karaliene. Protestante un katoliete. Divas sāncenses, divi pretpoli, divas leģendas. Divas sievietes, kuras nekad nesatikās, taču atstāja milzīgu iespaidu viena otras dzīvē, kā arī Eiropas politikā. No otras puses patiesība ir arī tā, ka politika ir jaukusies viņu dzīvēs jau kops pašas dzimšanas. Britu dramaturgs Roberts Bolts (1924–1995) savas varones raksturo tā: “Elizabete ir ievērojama sieviete, savdabīga, nervoza. Viņai bijusi smaga, vientuļa un briesmu pilna bērnība. Tas viņā ieaudzinājis disciplinētību un māku skaidri raudzīties uz daudzām lietām. [..] viņas rakstura spēks izpaužas tādejādi, ka ar prasībām, ko paģēr augstais stāvoklis, viņa spoži tiek galā”, tai pat laikā slēpjot savu nerimstošo un kaismīgo vēlmi būt laimīgai, savukārt “Marija ir kaprīza, izsmalcināta, kaislīga sieviete, skaista, [..] jutekliska un ļoti subjektīva. Viņa ir dzimusi karaliene un kopš šūpuļa pieradusi pie paklanīšanās viņai.”

Šo spilgto, aso, intrigu un strauju pavērsienu pilno lugu varētu salīdzināt arī ar piedzīvojumu romānu vai spiegu trilleri: kaprīzes un sazvērestības, neapdomība un aprēķins, upuri un izdevīgums, mīlestība un greizsirdība... Elizabete jebkuros apstākļos izvēlas pienākumu, varu un Angliju, bet Marija – jūtu stihiju pat tad, kad runa ir par kroni. Ne velti viens no Skotijas karalienes biogrāfiem nodēvējis Marijas vēsturi par “slepkavības, kaisles, reliģijas un neatbilstošu mīļāko” vēsturi. Un tomēr, ja ne politika... Lai gan tieši par to ir stāsts. Ir attiecības, kurās izvairīties no politikas indes nav iespējams, vai tas būtu 16., vai 21. gadsimts.