“Jaunā paaudze ātri aizmirst, kas viņi ir, no kurienes nākuši un pielāgo jaunās, svešās tradīcijas kā modi.”
Vīrs, kas zināja čūskuvārdus
Latvijas Nacionālais teātris
Vīrs, kas zināja čūskuvārdus
Pasaule ir kļuvusi traka. Cilvēki vairs nevēlas dzīvot mežā un ēst gaļu, bet gan dzīvot ciematā un ēst maizi, kas maitā vēderu un galvu piedzen pilnu ar muļķībām. Asinis uz upurakmeņiem ir izžuvušas, un neviens vairs nevēlas dzert vilku pienu. Meži paliks tukši, un mītiskais Ziemeļu Rupucis, kas guļ apakš meža, vairs nekad nepamodīsies. Ārpasaules dīvainības tiek uzskatītas par pareizākām nekā vecāku gudrības. Kas notiks tālāk? Vajadzētu atgriezties tur, no kurienes esam nākuši, bet arī tas vairs nav iespējams, jo kokos jau dzīvo citi. Viss ir nedrošs, un viss ir apšaubāms, bet, ja kāds ir muļķis, tas noteikti neesmu es, bet kāds cits. Tas ir nežēlīgs stāsts par attīstību un lejupslīdi, mīlestību un nodevību. Tas, vai jūs to uztversiet kā mītisku stāstu no pagātnes vai kā stāstu par mums šodien, atkarīgs no skatupunkta. Tāpat kā tas, vai stāsts jums liksies komisks vai traģisks.
Autors
8,0
Režisors
7,5
Scenogrāfs
7,5
Mūzika
7,0
Kostīmi
6,5
Gaismas
7,5
Producents
7,0
Tulkojums
8,0
Video
Kritiķu
vērtējums




Mazliet smeldzīga, daudzviet asprātīga līdz asarām, vienkārša kā pasaka un gudra – kā pasaka. Kad esi bērns, pasaku klausies kā reālistisku stāstu, jo viss šķiet iespējams. Kad esi pieaudzis, pasakā ieraugi vairāku līmeņu vēstījumu un reizumis vari tikai brīnīties, kā mūsu senči ko tādu varējuši izgudrot.