Pēc V. Jerofejeva poēmas "Maskava – Gailīši" motīviem.

No Bētlēmes zvaigznes attāluma viss tiešām šķiet blēņas, Veņičkam taisnība. Celtnieku vagoniņā, trijos 1969. gada ziemas mēnešos, viņam izdevās šo attālumu veikt vārdos, stāstot par iedvesmotu dzērāju, kas paģiru rītā cenšas no Maskavas nokļūt debesu Gailīšos. Tā kā viņa moku ceļš ir neizsakāms, Venedikts Jerofejevs par to runā netieši, aplinkus, metoties garās literārās atkāpēs un mainot stāstījuma stilu, izsmejot nopietno un raudot par smieklīgo – tikai lai atrastu kādu stūrīti, kur nebūtu vietas izaicinājumiem, vietiņu, kur cilvēku pažēlotu. Lieki teikt, ka pasaulē tādu neatrast, un no Veņičkas ciešanu attāluma rupji šķiet pat eņģeļi.