Klāvas tantes skūpsts
Jaunais Rīgas teātrisPēc V. Jerofejeva poēmas "Maskava – Gailīši" motīviem.
No Bētlēmes zvaigznes attāluma viss tiešām šķiet blēņas, Veņičkam taisnība. Celtnieku vagoniņā, trijos 1969. gada ziemas mēnešos, viņam izdevās šo attālumu veikt vārdos, stāstot par iedvesmotu dzērāju, kas paģiru rītā cenšas no Maskavas nokļūt debesu Gailīšos. Tā kā viņa moku ceļš ir neizsakāms, Venedikts Jerofejevs par to runā netieši, aplinkus, metoties garās literārās atkāpēs un mainot stāstījuma stilu, izsmejot nopietno un raudot par smieklīgo – tikai lai atrastu kādu stūrīti, kur nebūtu vietas izaicinājumiem, vietiņu, kur cilvēku pažēlotu. Lieki teikt, ka pasaulē tādu neatrast, un no Veņičkas ciešanu attāluma rupji šķiet pat eņģeļi.
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Autors | Venedikts Jerofejevs |
| Horeogrāfe | Elīna Gediņa |
| Kostīmu māksliniece | Kristīne Jurjāne |
| Režisors | Uldis Tīrons |
| Gaismu mākslinieks | Oskars Pauliņš |
| Scenogrāfe | Kristīne Jurjāne |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Tāpēc Tīrona ieilgušais darbs, iestudējot izrādi par Venediktu Jerofejevu un viņa grāmatu Maskava – Gailīši (Москва – Петушки) ar tiem pašiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem, solīja jaunus iespaidus. Taču izrāde Klāvas tantes skūpsts – tā sauc vienu no Veņičkas slavenajiem alkoholiskajiem kokteiļiem – atstāja manī apjukuma un trauksmes pēcgaršu.
Pirms izrādi biju redzējusi, kolēģe redakcijā teica: tu noteikti uzraksti, kāpēc šis gabals jāiestudē tieši šodien. Uzdevumu centīšos veikt godprātīgi, pat ja iestudējuma daba tam, manuprāt, pretojas.