Zemdegas
Dailes teātris2020. gada 20. decembrī latviešu rakstniece Regīna Ezera svinētu savu deviņdesmit gadu jubileju. Par godu šim notikumam Dailes teātris nolēmis dramatizēt vienu no viņas labākajiem, taču romāna "Aka" mūžīgajā ēnā palikušajiem darbiem "Zemdegas". "Fantasmagorija" jeb "spoka runa" divās daļās vēsta par kādu Latvijas mazpilsētu Mūrgali, kuras iedzīvotājus, tāpat kā Tvinpīkas varoņus no leģendārā 90. gadu mistikas seriāla Deivida Linča režijā, vieno apslāpētas ilgas, bailes un pagātnes rēgi. Divu vietējo pusaudžu nevainīgs mēģinājums satuvināties aizsāk notikumu virkni, kas izceļ gaismā gadiem slēptus Mūrgales noslēpumus.
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Autore | Regīna Ezera |
| Kostīmu māksliniece | Baiba Litiņa |
| Režisors | Dmitrijs Petrenko |
| Dramaturģe | Justīne Kļava |
| Mūzikas autors | Jānis Šipkēvics |
| Scenogrāfe | Marija Ulmane |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Spēlēt šaha partiju ar Regīnu Ezeru un godīgā cīņā zaudēt, lai vai kā, ir gods un turēšanās kvalitātes zonā
Bet jāsāk, manuprāt, ar Regīnu Ezeru. Ne velti režisora Dmitrija Petrenko iestudētajā Zemdegu programmiņā ierastā apcerējuma vietā par autoru nodrukāts garš fragments no senas intervijas ar Ezeru (kurā viņa runā par visu ko, izņemot literatūru) un mazmazītiņš literatūrzinātnieka Gunta Bereļa teksts, pilns ironijas par neveiklajiem latviešu literatūrkritikas centieniem autori definēt, pašam savu versiju tā arī neizvirzot. Saprotu. Jo — kas tad īsti ir Ezeras proza? Tie nav sižeti vai psiholoģija; valoda — jā, smeldze — protams… Bet tās jau terminos neizteiksi. Tāpēc iestudēt Zemdegas, man šķiet, ir uzdrīkstēšanās. Pretenzija, ka noķersi izvairīgo, pratīsi pārtulkot. Vai Dmitrijam Petrenko tas izdevies? Jā.